Appelativization and separation as method of word-formation

Anotacija

APELATIVĀCIJA UN SEPARĀCIJA KĀ VĀRDDARINĀŠANAS PAŅĒMIENI

Rezumē

Latviešu valodas vārddarināšanas sistēmā sava patstāvīga vieta būtu ierādāma tādiem jauniem vārddarināšanas paņēmieniem kā apelativācija un separācija.

Apelativācija ir ar vārda nozīmes maiņu cieši saistīts vārddarināšanas paņēmiens, kurā jauns sugasvārds (apelatīvs) tiek darināts uz īpašvārda bāzes. Izšķir pilno un nepilno apelativāciju. Pil­najai apelativācijai ir trīs paveidi: tiešā, afiksālā un kompozitīvā. Tiešajā apelativācija īpašvārds kļūst par sugasvārdu bez jebkādiem papildu vārddarināšanas līdzekļiem (ampērs, džouls, volts), afiksālajā — reizē ar īpašvārda pāreju sugasvārda kategorijā notiek art afiksācija (gagarinits, listerioze), kompozitīvajā — veidojas saliktenis (glaubersāls, vatmaņpapīrs). Nepilnajā apelativācija latviešu valodā saglabājas lielā sākumburta rakstība (Alpu vijolītes, Bikforda auklā).

Separācija ir salikteņdarināšanai pretējs vārddarināšanas process, kurā patstāvīga vārda funk­ciju iegūst salikteņa vai prefiksāla atvasinājuma pamatkomponents (gaisdzese, šķidrumdzese → dzesē; absorbcija, adsorbcija → sorbcija).

Apelativācijai un separācijai īpaša vieta ir terminu darināšanā, turklāt ne tikai latviešu, bet arī citās valodās.